Pārņemot starptautiskās nodokļu normas, proti, Padomes 2016. gada 12. jūlija direktīvu 2016/1164 un 2017. gada 29. maija direktīvu 2017/952, kura precizē direktīvu 2016/1164, grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa (“UIN”) likumā ir ieviesuši vairākas jaunas normas. Šajā rakstā – par izceļošanas nodokļa (exit tax) piemērošanu, kuru regulē liela daļa jauno normu.
Kas ir izceļošanas nodoklis?
Vispirms jānorāda, ka jauns nodoklis Latvijas nodokļu sistēmā nav ieviests. Izceļošanas nodokļa būtība ir aplikt ar UIN tādu kapitāla pieaugumu, kas radies nodokļa maksātājam, pārvietojot aktīvus vai savu nodokļu rezidenci no Latvijas uz citu valsti.
Arī likuma tekstā tiešas atsauces uz izceļošanas nodokli neatradīsiet, jo direktīvā iestrādātie izceļošanas nodokļa piemērošanas noteikumi UIN likumā ir izkaisīti starp vairākiem pantiem. Nodokli piemēro brīdī, kad Latvija zaudē tiesības uzlikt nodokli, šādās četrās situācijās:
- situācija – galvenais uzņēmums Latvijā pārvieto aktīvu uz savu pastāvīgo pārstāvniecību (“PP”) ārvalstī;
- situācija – PP Latvijā pārvieto aktīvu uz galveno uzņēmumu vai tā citu PP ārvalstī;
- situācija – uzņēmums maina savu rezidences vietu (reorganizācijas procesā galveno uzņēmumu Latvijā pievieno uzņēmumam ārvalstī, Latvijā neatstājot filiāli) un atbilstoši pārvieto aktīvus;
- situācija – nodod darbības veidu, pārvietojot aktīvus no PP Latvijā uz galveno uzņēmumu vai tā citu PP ārvalstī.
Izņēmums attiecas uz aktīviem, kurus uzņēmums bez atlīdzības izved no Latvijas uz laikposmu, kas nepārsniedz 12 mēnešus, un nodod vērtspapīru finansēšanai, kā nodrošinājumu, kapitāla pietiekamības (t.s. prudenciālā kapitāla) prasību izpildei vai likviditātes pārvaldībai.
Apliekamā vērtība
Konstatējot, ka aktīvi ir izvesti no Latvijas, uzņēmumam var rasties pienākums iekļaut šo kapitāla pieaugumu ar nodokli apliekamajā bāzē (norādot to UIN deklarācijas 6.8 vai 6.9 ailē).
Apliekamā vērtība pirmajā un otrajā situācijā būs pārvesto aktīvu tirgus vērtība to nodošanas brīdī, taču trešajā un ceturtajā situācijā – pārvesto aktīvu tirgus vērtība reorganizācijas brīdī, no kuras atņemta uz tiem attiecināmo saistību vērtība (izņemot uzkrātās saistības, kas attiecināmas uz nākotnes izdevumiem, kuras reorganizācijas procesā kopā ar aktīviem nodotas iegūstošajam uzņēmumam).
Normatīvajos aktos nav noteikts, ka aktīvu apliekamo tirgus vērtību varētu samazināt par tajos veiktajiem uzņēmuma ieguldījumiem.
UIN maksāšanas brīdis
Iepriekš minētajās četrās situācijās likums paredz šādus noteikumus attiecībā uz UIN maksāšanas brīdi:
1. situācijā – UIN jāaprēķina taksācijas periodā (mēnesī), kurā notiek aktīvu nodošana, un jāiekļauj pārskata gada pēdējā taksācijas perioda ar nodokli apliekamajā bāzē (UIN likuma 4. panta piektā daļa).
Uzņēmuma un PP darījumu dalītas uzskaites gadījumā aktīva vērtība jāiekļauj ar nodokli apliekamajā bāzē pakāpeniski tādā apmērā, kādā laikposmā pēc aktīva nodošanas tā vērtības samazinājums ir attiecināts uz PP. Informācija jāiekļauj pārskata gada pēdējā mēneša deklarācijā (UIN likuma 16. panta ceturtā daļa), taču faktiski UIN par PP nodotajiem aktīviem jāmaksā tad, kad tiek aprēķinātas dividendes (UIN likuma 4. panta 8.2 daļa).
2. situācijā – UIN jāaprēķina taksācijas periodā (mēnesī), kurā notiek aktīvu nodošana, un jāmaksā neatkarīgi no dividenžu sadales, iekļaujot pārskata gada pēdējā taksācijas perioda ar nodokli apliekamajā bāzē (UIN likuma 4. panta piektā daļa).
3. situācijā – aktīva vērtība jāiekļauj ar nodokli apliekamajā bāzē taksācijas periodā (mēnesī), kurā notiek reorganizācija – aktīvu nodošana – un UIN jāmaksā neatkarīgi no dividenžu sadales (UIN likuma 4. panta piektā daļa).
4. situācijā – UIN jāaprēķina taksācijas periodā (mēnesī), kurā notiek aktīvu nodošana, un jāmaksā neatkarīgi no dividenžu sadales, iekļaujot pārskata gada pēdējā taksācijas perioda ar nodokli apliekamajā bāzē (UIN likuma 4. panta 13.1 daļa un piektā daļa).
