Rēķinu apmaiņa elektroniskajā vidē nodrošina ātru un efektīvu datu apmaiņas plūsmu, kas ir ārkārtīgi svarīga no procesu organizācijas viedokļa gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Diemžēl dalībvalstīs šobrīd tiek izmantoti vairāki starptautiskie, reģionālie un vietējie standarti, kas bieži vien nav savietojami, un to savstarpēja pielāgošana rada papildu izmaksas. Lai mazinātu šķēršļus pārrobežu tirdzniecībai, juridisko nenoteiktību un administratīvo slogu, kā arī standartizētu datu apmaiņas procesu, ir svarīgi noteikt vienotas prasības elektronisko datu apmaiņas jomā.

 

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/55/ES (2014. gada 16. aprīlis) par elektroniskajiem rēķiniem publiskā iepirkuma procedūrās¹ prasībām ar 2018. gada 27. novembri publiskajam sektoram ir jākļūst par elektroniskā rēķina lietotāju, kas savā ziņā ir būtisks solis ES elektronisko rēķinu apmaiņas procesa standartizācijā. Šajā rakstā – par direktīvas vadlīnijām.

 

Direktīva attiecas uz iepirkuma procedūru prasībām šādās jomās:

• drošība, aizsardzība, būvdarbu, piegādes un pakalpojumu līgumu slēgšana (Direktīva 2009/81/EK²);
• koncesijas līgumu slēgšanas tiesības (Direktīva 2014/23/ES³);
• publiskie iepirkumi (Direktīva 2014/24/ES⁴);
• iepirkumi ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (Direktīva 2014/25/ES⁵).

Ja līguma izpilde ir pasludināta par slepenu vai ja ir jāīsteno īpaši drošības pasākumi, tad elektroniskajiem rēķiniem drīkst nepiemērot Direktīvas 2014/55/ES prasības drošības, aizsardzības, būvdarbu, piegādes un pakalpojumu jomā saskaņā ar Direktīvu 2009/81/EK.

PVN likuma 125. panta sestā daļa (tāpat kā Padomes Direktīva par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 2006/112/EK⁶) nosaka, ka par nodokļa rēķinu elektroniskā formā uzskata nodokļa rēķinu, kas izsniegts un saņemts jebkādā elektroniskā veidā. Svarīgi atzīmēt, ka Direktīva 2014/55/ES dod šaurāku elektroniskā rēķina definīciju, proti, tas ir rēķins, kas izsniegts, nosūtīts un saņemts strukturētā elektroniskā formātā, kurš ļauj šo rēķinu automātiski un elektroniski apstrādāt.

Saskaņā ar Direktīvu 2014/55/ES ir paredzēta Eiropas elektronisko rēķinu standarta izstrāde. Ir strikti noteikts, ka pirms standarta ieviešanas tā praktisko piemērošanu ir pienācīgi jāpārbauda, iesaistot lietotājus. Direktīva nosaka, ka standartam ir jābūt tehnoloģiski neitrālam, ērti lietojamam un saskaņotam ar starptautiskajiem elektronisko rēķinu standartiem, jāizpilda datu aizsardzības prasības, kā arī jāņem vērā mazo un vidējo uzņēmumu vajadzības. Svarīgi, ka Direktīva 2014/55/ES nosaka arī to, ka jāievēro attiecīgie Direktīvas 2006/112/EK noteikumi, taču ir atrunāts, ka Direktīva 2014/55/ES neskar Direktīvas 2006/112/EK noteikumus attiecībā uz PVN piemērošanu.

Direktīvā 2014/55/ES ir noteikti šādi elektroniskā rēķina pamatelementi:

• procesa un rēķina identifikatori;
• rēķina periods;
• ziņas par pārdevēju;
• ziņas par pircēju;
• ziņas par naudas saņēmēju;
• ziņas par pārdevēja pārstāvi nodokļu jautājumos;
• līguma atsauce;
• informācija par piegādi;
• norādījumi par maksājumu;
• informācija par atlaidi vai maksām;
• informācija par rēķina pozīciju;
• rēķina kopsumma;
• detalizēta informācija par PVN.

Saskaņā ar Direktīvas 2014/55/ES vadlīnijām elektroniskā rēķina publiskā iepirkuma procedūrās ieviešanas mērķis ir nodrošināt informācijas konsekventu iesniegšanu un apstrādi starp uzņēmumu sistēmām neatkarīgi no to tehnoloģijas, programmatūras vai platformas. Šī mērķa sasniegšana ne tikai samazinās administratīvo slogu un izmaksas, bet arī paplašinās datu apstrādes un analīzes iespējas gan publiskajā, gan vēlāk arī privātajā sektorā.

______________________