Šā gada 14. februārī Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir pieņēmusi ārkārtīgi interesantu spriedumu saistībā ar patērētāju strīdiem finanšu pakalpojumu jomā. EST lietā Nr. C-630/17 Milivojević bija jāvērtē, vai dalībvalsts ar nacionālo regulējumu var atcelt iepriekš noslēgtus darījumus starp parādniekiem un kreditoriem, kas dibināti citā dalībvalstī un kam nav licences, ko finanšu pakalpojumu sniegšanai būtu izsniegusi parādnieka mītnes dalībvalsts kompetentā iestāde.

 

Lietas Nr. C-630/17 pamatā ir strīds starp Horvātijā dzīvojošu patērētāju Anica Milivojević un Austrijā dibinātu un licencētu kredītiestādi Raiffeisenbank par noslēgtā kredītlīguma un hipotēkas līguma spēkā esību un nodrošinājuma dzēšanu attiecīgās valsts nekustamo īpašumu reģistrā. Savas mājas remontam un paplašināšanai patērētājs no bankas bija saņēmis 47 000 eiro aizdevumu. Bankas prasījumi pret patērētāju tika nodrošināti ar hipotēku.

 

2015. gadā patērētājs vērsās Horvātijas nacionālajā tiesā ar prasību atzīt aizdevuma līgumu par spēkā neesošu, norādot, ka Austrijas banka no Horvātijas Centrālās bankas nav saņēmusi licenci aizdevumu izsniegšanai Horvātijā.

 

Tiesvedības laikā 2017. gada 14. jūlijā Horvātijā stājās spēkā nacionālais likums par kredītlīgumu ar starptautiskiem elementiem spēkā neesību, kas citstarp paredzēja to piemērot ar atpakaļejošu spēku. Šis likums būtībā pieļāva atcelt starp patērētāju un banku noslēgto līgumu. Strīda izskatīšanas laikā Horvātijas tiesa uzdeva EST prejudiciālos jautājumus par to, vai šāds Horvātijas nacionālais regulējums nav pretrunā ES pakalpojumu sniegšanas brīvībai un kapitāla aprites brīvībai.

 

Savā spriedumā EST atzina, ka šāds Horvātijas nacionālais regulējums nav pieļaujams saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību. EST argumentācija balstījās uz secinājumu, ka šāds nacionālais regulējums rada tiešu diskrimināciju pret finanšu pakalpojumu sniedzējiem (kreditoriem), kas nav dibināti un licencēti Horvātijā. EST secināja, ka Horvātijas pieņemtais likums padara piekļuvi tirgum mazāk pievilcīgu un apdraud pakalpojumu sniegšanas brīvību.

 

EST centās arī izprast, vai Horvātijas regulējums būtu attaisnojams, taču EST nepārliecināja Horvātijas argumenti, ka tas nepieciešams, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, finanšu sektora reputāciju un pienācīgu darbību, neaizsargātākā līdzēja aizsardzību un patērētāju tiesības apstākļos, kad liels skaits Horvātijas iedzīvotāju laikposmā no 2000. līdz 2010. gadam noslēguši kredītlīgumus ar kreditoriem, kuri savu darbību veic, nesaņēmuši licenci no Horvātijas Centrālās bankas.

 

EST ieskatā neviens no Horvātijas pārstāvju minētajiem argumentiem nenorādīja uz nopietna sabiedrības pamatinterešu apdraudējuma esību. EST konstatēja, ka Horvātijas pieņemtais likums acīmredzami pārsniedz to, kas nepieciešams tajā izvirzīto mērķu sasniegšanai, un Horvātijas likumdevējs var veikt arī citus pasākumus, kas mazāk aizskartu pakalpojumu sniegšanas brīvību.