Sadarbības partneris – palīgs konkurences mazināšanā vai vienkārši negodprātīgs?

 
Šā gada 21. jūlijā Eiropas Savienības Tiesa (EST) ir spērusi kārtējo soli cīņā pret konkurences ierobežošanu. Šoreiz neskaidrības ES tiesību kontekstā radīja Latvijas uzņēmumu rīcība. EST pieņēma lēmumu VM Remonts lietā Nr. C-542/14, kura tika ierosināta pēc Latvijas Augstākās tiesas lūguma sniegt skaidrojumu par aizliegtas vienošanās regulējuma piemērošanu karteļa lietā.
 
Uzņēmumiem Latvijā tikai nesen ir ticis skaidrots (ar naudas sodiem), ka meitassabiedrību rīcības rezultātā sodu var attiecināt arī uz mātessabiedrībām, tādēļ uzņēmumu vadībai ir jāpievērš lielāka uzmanība saistīto sabiedrību darbību regulējošo normu ievērošanai. Tagad šis atbildības loks valdei vēl vairāk ir paplašināts, lai nodrošinātu uzņēmumu īpašnieku interešu aizsardzību.
 
Sadarbība
 
Sadarbības partneri šobrīd ir jaunā riska grupa uzņēmuma rīcības atbilstībai konkurences tiesībās. Lai cik tas neloģiski neizklausītos no ekonomikas viedokļa, kur uzņēmējdarbības specializācija bieži vien sniedz optimālus rezultātus resursu patēriņa ziņā, sadarbība var novest pie būtiskiem naudas sodiem, ja konkurences tiesībām nepievērš pietiekamu uzmanību. Šajā gadījumā pat nav būtiski, vai sadarbība notiek ar konkurentu, piegādātāju vai klientu. Katrā atsevišķā gadījumā būs savi riski un atbildības apjoms.
 
Minētais EST lēmums ir interesants tieši uzņēmumu attiecībām ar ārpakalpojumu sniedzējiem – apakšuzņēmējiem, konsultantiem, pakalpojumu sniedzējiem, kurus tikpat labi varētu saukt par starpniekiem. Līdz šim uzņēmumi apzinājās, ka tieši kontakti ar konkurentiem par cenām vai plāniem ir bīstami. Taču kā būtu, ja šīs darbības veiktu kāds cits – neatkarīgs uzņēmums? Vai atbildību par sadarbības partnera rīcību tad varētu attiecināt uz pakalpojumu saņēmēju? EST – un droši vien arī Konkurences padome – uzskata, ka var.
 
Riska gadījumi
 
Lēmums VM Remonts lietā sniedz trīs scenārijus, kuros uzņēmumu var sodīt par dalību kartelī, ja tā piesaistītais partneris ir rīkojies pretēji konkurences noteikumiem, bet paša uzņēmuma rīcība nav klaji prettiesiska. Šie nav izsmeļoši gadījumi, taču tie ir praktiski.
 
 
Šo piemēru apstākļu fons ir vienkāršs. Uzņēmums X nodod savu komercnoslēpumu (izmaksu aprēķinus) pakalpojumu sniedzējam, lai tas sagatavotu cenu piedāvājumu konkursam, kas noved pie tā, ka pakalpojumu sniedzēja sagatavotās cenas liecina par cenu saskaņošanu konkursā ar uzņēmuma X konkurentiem Y un Z.
 
1. scenārijs
 
Pakalpojumu sniedzējs rīkojas uzņēmuma X (sava klienta) uzdevumā vai stingrā kontrolē, piemēram, neformāls pilnvarojums konkrētām darbībām, kuras rada pamatu likuma pārkāpumam. Ierobežotā pakalpojumu sniedzēja autonomija to liek uzskatīt par daļu no paša uzņēmēja kaut tikai nelielā tā darbības lokā (viens uzdevums). Pēc būtības tas ir līdzīgs tam pašam principam, kas attiecināms uz uzņēmuma darbinieku rīcību. Uzņēmumam ir ierobežotas iespējas distancēties ne tikai no saviem darbiniekiem, bet arī no uzņēmumiem, kas rīkojas to uzdevumā.
 
2. scenārijs
 
Uzņēmums X apzinājās pakalpojumu sniedzēja un uzņēmuma konkurentu Y un Z pret konkurenci vērstās darbības, tostarp uzņēmums X ir bijis informēts, ka tā komercnoslēpums tiks izmantots, sagatavojot konkurentu Y un Z piedāvājumus. Šis gadījums ir diezgan nepārprotams, tādēļ uzņēmumam būtu aktīvi jāvēršas pret šādu rīcību un jādara viss iespējamais, lai pakalpojumu sniedzējs neiesaistītos konkurenci ierobežojošās darbībās ar uzņēmuma konkurentiem.
 
3. scenārijs
 
Uzņēmumam X bija saprātīgi jāparedz, ka pakalpojumu sniedzējs tā komercnoslēpumu varētu nodot konkurentiem Y un Z, taču uzņēmums bija gatavs šo risku uzņemties. Tieši šis gadījums šobrīd izraisa vislielāko neskaidrību. Jautājums, vai uzņēmums varēja to saprātīgi paredzēt, ir atkarīgs no apstākļu kopuma, kurus uzņēmums var maz ietekmēt. Taču ko nozīmē “gatavs uzņemties”? Ko varētu saprātīgi sagaidīt no uzņēmuma? Aizliegt izmantot pakalpojumus tikai tāpēc, ka pastāv iespēja, ka pakalpojumu sniedzējs būs negodprātīgs, nebūtu samērīgi.
 
Uzņēmumiem ir vairākas iespējas nodrošināt savu atbilstību konkurences tiesībām jauno EST atziņu gaismā. Taču nav paredzams, vai Latvijas uzraugošā iestāde (Konkurences padome) šīs iespējas atzīs par pietiekamām. Nav grūti aizliegt visu, kas nav tieši atļauts, taču šāda pieeja var ietekmēt tautsaimniecības konkurētspēju. Uzņēmumus nedrīkst turēt bailēs no naudas sodiem bez skaidra sabiedrības ieguvuma no šāda stāvokļa, it īpaši brīdī, kad Komisija ir piemērojusi jaunu augstāko sodu (2,9 miljardus eiro) uzņēmumiem par konkurences tiesību pārkāpumu kravas automašīnu tirgū.
 
Ja Jūs neesat pārliecināti par sava sadarbības partnera lomu vai rīcības tiesiskumu, aicinām vērsties pēc konsultācijas pie ZAB “PricewaterhouseCoopers Legal” vecākā jurista Māra Butāna, Eiropas Savienības un Konkurences tiesību prakses grupas vadītāja, tālr. 26578281 (maris.butans@lv.pwclegal.com).
 
Kontaktinformācija
Māris Butāns
maris.butans@lv.pwclegal.com
Tel: 26578281, 67094400
© 2018 PwC. Visas tiesības aizsargātas. PwC apzīmē PwC uzņēmumu tīklu un/vai vienu vai vairākus tā dalībniekus, kurā katrai dalīborganizācijai ir atsevišķas juridiskās personas statuss. Sīkāka informācija pieejama www.pwc.com/structure.  | Pēdējās izmaiņas veiktas: 06.02.2017